04.03.2019

Please reload

Nesenie ieraksti

Blogs par un ap fotogrāfiju, mūsu darbu, veiksmēm un biznesa mācībstundām

June 1, 2017

1/1
Please reload

Pirmais ieraksts

Sen to Rīgu daudzināja...

20.05.2019

 (jeb Muzeju nakts un dienas pirms un pēc tās, vairāk gan lasāmas un nevis skatāmas iekš datora)

 

Kā jau rakstījām tad šī vasara mums būs veltīta Rīgas zvēru dārzam un Džeralda Darela grāmatai “Mana ģimene un citi zvēri”. No sākuma doma bija, ka katru dienu bildēsim Mežaparka jaukākajā vietā, taču pārbaudot savus spēkus un atceroties, ka pat Dievs ir vēlējis tikai sešas dienas nedēļā strādāt, nolemts ir pirmdienas veltīt atpūtai, mājas solim, un citu neatliekamu jautājumu risināšanai. ..tai skaitā arī bloga ierakstiem.

Tā nu katru dienu braucu uz Mežaparku ar sabiedrisko transportu, reizēm no Jaunjelgavas, reizēm no Ķemeriem. ..un jāsaka kā ir, cilvēkam kuram ikdienas darba gaitas ar galvaspilsētu tika pārtrauktas padsmit gadus sen, brauciens uz, no, un pa galvaspilsētu pagaidām ir jaunu iespaidu pārpilns.

Līdz Rīgai braucu pirms darbaļaužu pamatmasa ir modusies un dodas uz nemierā dunošo pilsētu, un attiecīgi nav ne ar ko pārsteidzoša un interesanta, ja neskaita to, ka pie Jaunjelgavas tiek veikti ceļa kapitālais remonts, un apbraucamais ceļš ir ierīkots pa LVM celiņiem, putekļainiem, šauriem bet gana labi uzturētiem. Savukārt brauciens ar 11.tramvaju vai tagad ar 11T autobusu ir lielisks Latvijas un Rīgas preparējums. Ja brīvās Latvijas Rīgas centrs ir pamestības un netīrības etalons, tāds, ka pat uz Briseli nav jābrauc, lai no rītiem vai pievakarēs redzētu visapkārt piebāztas miskastes, noskrandušus un grīļīgus saulesbrāļus, kuriem bail pat tuvoties moderno fermu slaucējām, tad pārvietojoties Mežaparka virzienā tā aina kardināli mainās.

Vispirmām kārtām, pārsteidz lielais riteņbraucēju skaits, kas pa Barona ielu brauc uz pilsētas centru. To pedāļu minēju ir simtiem! Viņi un viņas minās ar mirdzošām acīm, minās tā ka mati plīv un brunči pa gaisu iet! ..un tas manuprāt ir dikti labi un jauki. Un nevienu, kurš mēra vai bildē Baronielas bruģi pagaidām nemanīju.

Otrām kārtām. Patīkami pārsteidz tas, ka uz Mežaparku tramvajs ik pa desmit minūtēm kursē. No sākuma man bija reāls šoks, ka nav jāgaida pusstunda, ka Rīgas sabtransports ir reāli draudzīgs pasažierim palicis. Taču sapratne radās raugoties cik daudz cilvēku ārā kāpj aiz Brasas ielas pārvada, pie Imigrācijas dienesta, pie VID un citiem valsts kantorīšim. Valsts darbiniekiem visu to labāko! Saprotu, ka uz Bolderāju nevar tik ērti un vienkārši aizbraukt kā uz Palejas vai Rusova ielu, taču ar kaut ko taču ir jāsāk, un kāpēc gan sākt nevarētu ar tiem, kuri atbild par sadali un pārdali, un nevis radīšanu un pelnīšanu?

Un visbeidzot Mežaparks. Tādu autoparku vēl nekur Latvijā vienkopus neesmu redzējis. Nekur vienkopus tik daudz lepnu villu Latvijā nav. Jūrmala ar saviem pilsonības pircējiem vienkārši kautrīgi malā stāv šajā ballītē. Pirmajā brīdī neticēju, ka esmu Latvijā, un tās galvaspilsētā Rīgā, ar Maskačķu, Miera ielas republiku, ..noskrandušo centru. Nevarēju sākotnēji saprast, kur var Latvijā tādu naudu tik daudzi cilvēki nopelnīt, līdz attapu, ka Aizsaules ielas klients taču arī mitinājās savā Mežaparka namiņā! Arī ministri ir iecienījuši šo pasakaino Rīgas nostūri, kurš uz Latvijas miesas šķietās tāds neierasts kāzus. Nebūtu jau slikti, ka visi latvieši tā dzīvotu, kā dzīvo Mežaparkā, un uz šo utopiju vajagot tiekties, taču vēl labāk būtu, ja šādi dzīvotu nevis likvidatori un ministri, bet gan tie, kuri ar savu darbu to ir pelnījuši. Bet kā nu ir, tā nu ir, un savādāk kapitāla uzkrāšanas periodā laikam nevar būt.

Un tad pati Mežaparka pērle - Rīgas zvēru dārzs. Tā ir tāda miera un draudzīguma oāze, steidzīgajā un kontrastainajā pilsētas ainavā, kurā cilvēki viens ar otru labdienojas, sasmaidās un pajokojās, kur cilvēki ir raduši rūpēties par apkārtējiem un kurā 1000 fonu studija bildē apmeklētājus, montē tos iekšā 170 fonos, un uzreiz arī izdrukā. Un pagajusī nedēļas nogale bija pirmie mūsu darba brīži vietā kurā var mūžīgi skatīties uz četrām žirafēm, un ko es arī daru tad, kad nav neviena klienta.

Sestdien bija Muzeju nakts, ko zvēru dārzs nodēvēja par Vēstures nakti, un atvēlēja nevis visu tumšo diennakts laiku, bet tikai vakaru, jo zvēri nav pūces vai cilvēki, viņiem pa nakti arī jāguļ.
Kā līdzdalībnieks esmu piedalījies trijās dažādās Muzeju naktīs, gan Jēkabpilī, gan Līvānos, un vipatīkāmākā bija pirmā, un jo vēlākas tās nakti bija, jo nepatīkamākas rādījās, jo daudziem cilvēkiem tās tapa vēl par vienu iemeslu meklēt piedzīvojumus uz neskaidru galvu. Taču Rīgā, vismaz šogad zvēru dārzā, viss notika kā padomju laika maija demonstrācijās, raitā solī, skaidru un paceltu galvu, organizēti nevienmērīgā kolonā tik uz priekšu! Ir cilvēki, kuri ceļo pa pasauli, lai atzīmētu ar ķeksīt vai karodziņu tās valstis, kurās pabijuši kaut uz pāris stundām, tad vairums šī pasākuma apmeklētāju, kuri maršēja gar žirafēm, radīja iespaidu, ka viņu mērķis ir pēc iespējas vairāk muzejos vienā naktī pabūt. Var jau būt, ka kļūdos, bet manuprāt šis ievazātais pasākums, tādā formā kādā tas notiek, ir ar mazu jēgu, jo cilvēki priecājas, tusējas, maršē, bet nepievērš nekādu dižo vērību, kur, kas un kāpēc notiek. Attiecīgi, pievienotā vērtība neveidojas, jeb veidojas neatbilstoša patērētajiem resursiem, ne muzejiem, ne apmeklētājiem.

Tas tā ļoti īsi par jauniem iespaidiem. Ja nebūtu ikdienā jābildē, tad varbūt nevis rakstītu blogu, bet veidotu fotostāstu, vai pat fotostāstus, taču fotoaparāts man ir darba instruments, kuru izmantoju tikai lietišķu vai estētisku vajadzību apmierināšanai, un nevis veidotu pikseļu krātuvi datorā un internetā.

Uz tikšanos šovasar Rīgas zvēru dārzā, blogā vai interneta plašumos!

 

Please reload

Please reload

Arhīvs